Vienmēr esmu bijis liels grāmatu pārlasītājs, gan bērnībā, kad D. Defo „Robinsons Kruzo”, H. Malo „Bez ģimenes”, E. S. Tompsona „Divi mazi mežonēni”, A. Lindgrēnes „Lennebergas Emīls”, dažādas pasakas un neskaitāmas citas grāmatas tika pārmaltas atkal un atkal, gan arī šodien, kad H. Heses „Stepes vilks”, Ž.P. Sartra „Nelabums” A. Kamī, J. Einfelda, H. Falladas, D. Orvela u.c. izcilu rakstnieku darbi stāv vienmēr man pa rokai, lai sniegtu man arvien jaunas atklāsmes ar katru pārlasīšanas reizi. Nekad neesmu uzskatījis, ka grāmatu pārlasīšana ir bezjēdzīgs, zemē lieki nosviests laiks, un kā jau minēju, katru kārtējo reizi verot vaļā jau labi zināmās un krietni nobružātās lapas, es atrodu tajās ko jaunu un pārlasīšanas vērtu. Runājot tieši par Ž. Verna „20 000 ljē pa jūras dzelmi” jāsaka, šī grāmata ir pārliecinošā priekšgalā visiem pārlasītajiem darbiem, jo tikko, pēc krietna laika, izlasīju to vienpadsmito reizi. Varētu to saukt par slimīgu aizraušanos vai konservatīvu pieķeršanos stāstam, taču manuprāt labāks apzīmējums būtu vienkārši izcila rakstnieka izcils darbs, kas reizē izglītojoši un aizraujoši ļauj mums piedzīvot dēku, līdzīgi kā Nautila pasažieriem, kurus vienmēr esmu apskaudis un vēlējies no visas sirds būt viņu starpā.
Cik gan daudz vakarus, rītus un dienas es nebiju pavadījis vizinoties Kapteiņa Nemo vadītajā Nautilā, līdzās Konselam klasificējis molusku sugas, zivis, koraļļus, vienotā piedzīvojumu kārē ar Nedu Lendu medījis vaļus un Dugongus, dalījies mizantropijā ar pašu Kapteini Nemo un spiedis roku profesoram Aronaksam. Tikai tagad saprotu cik ļoti šī grāmata bija kalpojusi par manas iztēles veidotāju un tās varenības kaldinātāju. Šī grāmata būtu pelnījusi nokļūt skolēnu obligātās literatūras sarakstā, tieši tā iemesla pēc, ka nenoliedzama ir tās spēja raisīt iztēli, rosināt gan uz radošo, gan racionālo domāšanu. Varbūt bērna prātam tā ir par grūti sagremojama, taču pusaudzim, kura prāts un uztvere ir savas pilnveidošanās uzplaukumā tā ir tieši laikā. Atļaušos domāt, ka bioloģijas, fizikas un ķīmijas, kā arī protams literatūras pasniedzēji novērtē šo grāmatu, ne tikai kā lielisku izklaides lasāmvielu, bet gan arī kā izglītojošu, zinātnisku materiālu, kas sniedz salīdzinoši advencētas zināšanas iepriekšminētajos priekšmetos. Psihologam noteikti būtu ko iebilst manai fanātiskajai šībrīža propagandai, jo dēļ šīs grāmatas un citām piedzīvojumu lasāmvielām esmu kļuvis par neglābjamu fantazētāju, sapņotāju, utopiju kaldinātāju, pilnīgi attālinātu no racionālas, loģiskas domāšanas, kas tomēr vairāk iekļautos sabiedriskajās sistēmās. Labi, ko tur daudz. Mīlošie vecāki, aizliedziet saviem bērniem lasīt piedzīvojumu grāmatas, pretojieties bērnu kārei lasīt Žila Verna un citu mistisko fantazētāju darbus ar visiem spēkiem, pretējā gadījumā jūsu dārgums nestāsies ekonomistos, baņķieros, matemātiķos, bet gan vēlēsies būt kosmonauts, pētnieks, zinātnieks, rakstnieks, aktieris un citas zaļo papīrīšu kultūrai perifēras profesijas pārstāvis. Labi, nu gan pietiks ņirgāties. Vien, vēlējos teikt, ka spēcīga, iztēli raisoša un sevī ievelkoša ir šī grāmata, tāpat kā citi Žila Verna darbi.
Tuvāk grāmatas saturam – darba nosaukums jau izsaka visu. Iedomājies, zemūdens kuģī apceļot apkārt zemeslodei, izrakņāt visus okeānus un jūras, redzēt dažādus zemūdens briesmoņus un piedzīvot visaizraujošākos piedzīvojumus? Viss ļoti saistošā un raitā manierē aprakstīts un sūdzēties par garlaicību lasot nav iemesla, kaut brīžiem grāmata atgādina no skolas nočieptu fizikas, ķīmijas vai bioloģijas darbu.
Kā jau Žila Verna darbiem raksturīgi, par stāsta galvenajiem varoņiem izvēlētas ļoti spilgtas personības, kas katra apveltīta ar kādu īpašu spēju un īpašību. Personīgi mani visvairāk fascinē Kapteiņa Nemo tēls, kas kļuvis par vienu no maniem, tā teikt, elkiem. Kolorīta, spēcīga personība. Ja man būtu 9 gadi, es teiktu, ka gribu būt kā viņš. Klusībā jau es to saku arī šobrīd, atzīstos.
Šobrīd lasu šī paša rakstnieka darbu „Noslēpumu sala”, kas ir kā netiešs turpinājums „20 000 ljē pa jūras dzelmi”. Par to ka, kapteinis Nemo parādās arī šajā darbā es uzzināju pavisam nesen un nejauši un jāsaka paldies dievam, jo grāmatas beigas mani dzina kapā katrā pārlasīšanas reizē.